2014. gada 27. oktobris

Atrādu: Audrey Hepburn

Čau, čau!
Kādu laiku es klusēju, bet nekur neesmu pazudusi! Drīzāk klejojot pa Pinterest esmu es atadusi savu elku - Audrey Hepburn. Sieviete, gluži kā Merilina Monro ir 20. gadsimta dīva, un tieši tas man patīk! Senlaiku sievietēm bija sava stila etiķete, nevis kā pašlaik, velk ko grib!  Tātad tagad tikai attēloju Odriju pēc ierastā make-up un pēc matu sakārtojuma, ko man bija visgrūtāk attēlot. Tad skatamies kā man veicās!
Vispār ideju izdomāju no rīta, gribēju uzkrāsoties atbilstoši manam jaunajam, neilgajam matu tonim- šokolādes brūnajam. Iesāku visu padarīšanu ar uzacīm, vēljoprojām priekš uzacīm lietoju acu ēnas, šoreiz tikai no Catrice Nudes paletes tumšāko toni. Tad pēc tam jau sapratu, ka vēlos attēlot nesen sevis zīmēto skaistuli Odriju! Audrey Hepburn in Pinterest

2014. gada 13. oktobris

Publiskās pārdomas. Pārmaiņas iekšēji un ārēji!

Čau, čau!
Manā dzīvē pašlaik noticis ir daudz un gana! Esmu kļuvusi par gadu vecāka, ar breketēm un mainījusi savu stiliņu , kas priekš manis ir dikti, dikti apsveicami, jo vairs nedzīvoju džinsās, t-kreklā un botās, bet gan esmu sievišķīga, 14. gadus jauna dāma. Principā šis raksts būs vairāk, vai mazāk pārdomas, bez bildēm, jo neesmu atradusi sev fotogrāfu un aizspoguliji man nederēs :) Tātad viss sākās ar to, ka :

Tātad, kādu mēnesi jau domājot par sevi, gruzis, un viss šis pārējais pesimistiskais mani apmņēma. Nepatiku es ne sev, ne citiem, tas jau gan bija gluži pasen, bet nekas, sirsniņā sēdējis vēljoprojām. Tas viss nenotika tā, ka vienu dienu azibraucu uz tirdziniecības centru, nopirku sev apģērbu un viss, jaunā Liene ir klāt! Nē! Daudzus, daudzus mēnešus man ir nācies pārdomāt savu raksturu, kas gluži vienkārši pirms diviem gadiem bij tāds- nekāds, pat liekas ka tāds rakstur nebija, bet bija tie izteicieni - o, Liene savu raksturu parādīja!, bet kas tas par raksturu? 7.klasnieces iedomas ka ir svarīga un populāra, to arī man vajadzēja, bet tās vairs nav manas prioritātes! Septītā klase vispār man pagāja tā, ka kauns atcerēties, jo katru mācību stundu skolā, kad tiku izsmieta, vai pazemota, es domās sev apgalvoju, ka mainīšos, nebūšu tāda, kāda biju - citus necienīju, bija pilnīgi, atvainojos, pofig par visu kas man apkārt notiek, galvenā esmu es pati, un neviens man uz galvas nekāps! Kaut kas jau no tā visa man ir palicis vēljoporojām, piemēram tas, ka sev svarīgākā esmu es pati, un ka neviens man uz galvas nekāps, un to ne tikai es kādam bubinu pa sms, vai drukāju blogā, to es parādu ar sevi, savu personību, esmu kļuvus jauka, un cienu citus, tāpēc citi ciena arī mani! Protams, ir daži izņēmumi, kad klases puiši vēl nav izauguši no sākumskolas jokiem un aizvaino meitenes, bet es ceru, ka tas ir pārejoši! :)
Grūtas situācijas ir bijušas vienmēr, šajā gadījumā draudzenes, vai ''draudzenes'', nezinu kā šis jēdziens jādrukā pareizi tā, lai tas atbilst īstenībai. Neuzskatu, ka draudzība var turēties uz meliem, jeb šis mūžīgais repertuārs, kad ir draudzenes, tad viena otru apvaino, aizskar, un tad atkal atkārtojas draudzība, bff, fuj, pretīgi paliek. Ja starp manām druškām kas ir izvērsies, cenšos pēc iespējas vairāk iejaukties, izsķirt abas puses un salabināt, biežāk palieku es vainīgā, retāk viņas ir salabušas, bet nepasaka paldies, bet ļooti reti man pasaka paldies un atzīst manu rīcību. Varbūt pareizi nav iejaukties, bet kā tad lai savādāk izšķir. Pats , atvainojos, sūd;igākais ir tas, ka meitenes viena otrai neatvainojas par šiem viņu rupjajiem vārdiem, un dzīvo tālāk, itkā nekas nav bijis... Nesapratīšu šo draudzību, lai arī kā būtu iepriekš, pēctam ir jāatvainojas par pāridarījumiem, jo nevar veidot to draudzības pili, ja kaut kur sienas vidū ir izsists caurums, jeb pašlaik izsakos ļooti tēlaini! Neciešu cilvēkus, kuri aiz muguras aprunā, bet varbūt tā ir labāk, nekā kad pasaka atklāti, aj, atklātība tomēr ir labāka. Tie muļķīgie strīdi par sīkumiem, vai arī viena puse apvainojas par kaut ko, bet NESAKA! Tas ir visstulbākais, bet vēl, ka tā puse gaida atvainošanos, bet cilvēks jau nevar atvainoties, nezinot par ko!
Un vēl gibēju pieminēt savas domas par cilvēkiem, kas māk ''visu ko domā'' pateikt tikai internetā, vai čata grupā. Neieredzu, ja tā dara, un dzīvē visu ko var pateikt - sadošu tev pa muti! Nē! Būt grupā, kur skaidrojas vieglāk taču ir izmest to grupas locekli, kas ''aizsāka'' šo strīdu, vispār strīdēties pa telefonu ir ļoti zemi, tas parāda to  zemiskumu, kas cilvēkam piemīt, nenoliegšu, arī man ir tendence skaidroties pa telefonu, bet man tāda paša dūša ir arī dzīvajā. Man patīk par visu izskaidroties, tapēc problēmas manā dzīv;e ir maz. Daudz problēmas ir tiem, kas no tām bēg, jo tās tad nav atrisinātas, un ātrāk , vai vēlāk viss nāks atpakaļ un jūs malsiet atkal un atkal to pašu! Tāpēc vajag tās problēmas risināt līdz galam!
Labi, runājot par manām pēdējām pārmaiņām, kas skar mani ārēji.. Strikti noteicu sev mainīt stiliņu, jo apnika man būt tādai parastai, jeb viduvējībai. Šķita jau, ka es labi ģērbjos, bet nē, tas nebija mans, man labāk patīk sievišķīgais. Lai gan iegādājos tikai 8. apģērba gabalus, iztērēju, uh cik daudz naudas, bet šos apģērbus ir viegli kombinēt ar tiem, kas man jau ir. Nākamais ir Iphone, mammai nelūdzu, bet nebūtu loģiski, ka skaista, kārtīga meitene zvanās ar nodauzītu telefonu. Jā, arī telefons ir tas, kas man palīdzēja mainīties. Vispār Iphone ir ļoti foršs, un IOS sistēma ir vēl foršāka, man viss patīk. Baigi aizķēros pie telefona, bet arī par manu kurpju pāri jāparunā. Tagad manas ikdienas kurpes, jeb mani ikdienas apavi ir melnas zamša platformkurpītes, kas burtiski piestāv visam, un ar tām es jūtos daudz pārliecinātāka par sevi, un arī gaita ir uzlabojusies, vienmēr pie tās jāpiedomā. :)

Lai arī cik gramatiski pareizi, vai nepareizi visu uzrakstīju, mani tas neuztrauc, ja jūs gribēsiet saprast manu nesaprotamo tekstu, tad sapratīsiet, bet ja ne, tad tas nav domāts jums! :) Būšu ļoti priecīga, ja tu atstāsi savas domas par mani komentāru sarakstā, bet ja domā, ka tas būtu pārāk personīgi, tad raksti uz e-pastu - liene.batkovska@gmail.com

xoxo, Lienya