čau, čau!
Šovakar sanāca iet ar kājām uz mājām, un, tie, kuri mani pazīst, zina, cik tālu es dzīvoju. Šajā pusotrā stundā, ko pavadīju ceļā, es krasi visu varēju apdomāt un man radās brīnišķīga ideja rakstam, tiesa, pārdomu rakstam, par manu dzīvi pēc nemodernajiem principiem. Atklāts paliek jautājums: kas mūsdienās ir moderni?
Pirmajā ceļa posmā es domāju par to, kādēļ tad sanāca tā, ka man jādodas ar kājām uz mājām. Jā, tas ir pateicoties manai ietiepībai, spītībai visu izdarīt pašai. (pievienošu to, ka tuvākajās divās stundās nebija neviena autobusa, kas mani aizvestu vismaz uz māju pusi) Tobrīd nonācu tādā situācijā, kur virsroku pārņēma šī spītība. Piemēram, kā lai es lūdzu, lai mani aizved mājās cilvēks, ar kuru esmu sastrīdējusies, tā taču ir izmantošana vistiešākajā veidā, ne tā?
Pēc tam es atminējos par meiteni, kura manam draugam diezgan bieži bija uzrakstījusi, vai viņš nevar viņu aizvest mājās. Varbūt es varēju gluži tāpat izdarīt, pajautāt kādam, lai aizved mājās?(bet tā, kā es biju tukšā, tas nenotika) Jā, un šeit ir viens no maniem nemodernajiem principiem - es nekad nelūdzu, lai mani ved mājās, ja pastāv autobuss. Protams, ja uzstāj, tas ir viens, bet tāpat...nē. Varbūt tas ir pareizi, varbūt nē, bet nevar aizmirst, ka viss mūsdienās maksā naudu, skolniekam degviela nelīst no debesīm un nauda neaug kokos, bez atlīdzības, manuprāt, nu nekā.
