2018. gada 6. oktobris

5 iecienītākie lūpu balzāmi

Čau, čau!
Sveiciens rudens pilnbriedā, kas atnes daudz vēja, lietus un aukstuma. Problēmas ar lūpu sprēgāšanu  man ir bijušas jau kopš es sevi atceros, tādēļ visu cauru gadu vienmēr cenšos kabatā turēt kādu lūpu mitrinātāju. Mūsdienu pasaule piedāvā katram gadalaikam savu - vasarai ar saules aisargfiltru(SPF),  ziemai/rudenim, kas pasargā no vēja un aukstuma, tomēr, manuprāt, trumpis aprakts konstantā mitrināšanā, tāpēc gluži nepievēršu uzmanību solījumiem, bet gan rezultātam. Jo kurš gan nevēlas mīkstas, maigas lūpiņas.


Šo daudzo gadu laikā esmu izmēģinājusi ļooti daudz un dažādu firmu lūpu balzāmus, krēmus, sviestus un ziedes un varbūt tieši tā iemesla dēļ nekad nespēju izlietot tos līdz galam, kā arī tie ir katrā mājas istabā, somā, jakas kabatā. Tomēr esmu atlasījusi piecus lūpu balzāmus, kurus labprātāk iemetu somiņā pirms došanās prom.

2017. gada 31. decembris

7 debijas 2017. gadā

Čau, čau!
Katrā gada nogalē ir vēlme atskatīties uz aizvadīto gadu. Sākot ar notikumiem, kas pagriezuši dzīvi kājām gaisā, beidzot ar atziņām, kuras gūtas pēc rūgtām kļūdām. Bet labi jau vien ir, ka ir no kā mācīties. (Vislabāk jau mācīties no citu kļūdām, nevis savām...bet pašam jāapraujas kaut kad ar ir) Tad nu lūk, izdomāju pastāstīt par 7 notikumiem, kādus vēl nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi - tā teikt - pirmā reize, pirmā pieredze, debija.

Photo: Matas Petronis
1) Piedalījos EYP
Kas arī mainīja manu dzīvi par vismaz 150 grādiem. (ja ne visiem 180) Īsumā - piedalījos Eiropas Jauniešu parlamenta (EYP) reģionālajās sesijās gan Latvijā, gan Lietuvā. Tas ir 3 dienu ilgs piedzīvojums, kura laikā ir jāizsaka savs viedoklis pēc iespējas vairāk. Tiek risinātas dažādas, ar Eiropu saistītas, problēmas, un šie risinājumi ir jāoponē, veidojot debati, jeb tādu brutālu strīdu. Lieliska iespēja satikt jaunus un līdzīgi domājošus cilvēkus gan no Latvijas, gan citām EU valstīm, veidot kontaktu ar viņiem, izteikt savas domas...un pats galvenais - izkāpt no komforta zonas. 

2017. gada 28. decembris

Kādēļ būtu jāsveicinās un, kā to izdarīt atbilstoši situācijai

Čau, čau!
Jau ļooti ilgu laiku novēroju dīvainu parādību ne tikai vienaudžu, bet arī citu pazīstamu cilvēku vidū - nesveicināšanos. Tas šķiet tik elementāri un pašsaprotami, bet kādēļ nenotiek? Ar šādu sāpi(jautājumu) es dzīvoju jau ilgu laiku, arī ar vēlmi veltīt vakaru, lai bloga lasītājiem izklāstītu šo problēmu, un vēlreiz - sāpi, ka nevaru, nevis negibu saņemties, to izdarīt. Bet šoreiz man ir nopietnāks arguments - es mācījos. Nu patiesi mācījos, sēdēju mājās, uz treniņiem negāju, tikai ilgi un nogurdinoši mācījos. Bet te nu esmu - izmācījusies un gatava rakstīt. 

Un tad par šo laiku, kad rakstam nebija laika, es varēju štukot kādēļ ar mani dažkārt nesveicinās. Godīgi sakot, es vienreiz pajautāju šo jautājumu savai skolēnu padomes komandai, un dominēja atbilde - nesveicinamies, jo nevēlamies traucēt. No vienas puses, jau tā ir, bet tomēr es apkopoju "klusās"(un arī "skaļās") sveicināšanas veidus, kurus lieliski var izmantot situācijā, ja kāds aizrautīgi sarunājas un, ja šķiet, ka parastais "čau!" šo sarunu iztraucēs. Šie noderēs cilvēkiem, kuri dažkārt piemirst šo elementāro lietu...arī man šis bija kā atgādinājums.

Sāksim ar to vienkāršāko - saskatīšanās(apmainīšanās ar smaidu arī). Tā ne vien ir eleganta , bet arī ļoti klusa sveicināšana. Neviena saruna netiks pārtraukta, kā rezutlātā neviens nebūs apvainojies. Vispār šis arī ir ļoti koķets veids, kā pateikt ''čau!'' un noder vienmēr. Saskaties ar otru cilvēku, uzsmaidi uz kādu sekundi un dodies tālāk savās gaitās. Cik elementāri! Tomēr šo vēlams izmantot, ja esat vairākus metrus attālumā, ja būsiet gluži blakus, tas gauži dīvaini izskatīsies.

2017. gada 29. oktobris

Pārdomas: dzīvoju pēc ne-21.gs. principiem

čau, čau!
Šovakar sanāca iet ar kājām uz mājām, un, tie, kuri mani pazīst, zina, cik tālu es dzīvoju. Šajā pusotrā stundā, ko pavadīju ceļā, es krasi visu varēju apdomāt un man radās brīnišķīga ideja rakstam, tiesa, pārdomu rakstam, par manu dzīvi pēc nemodernajiem principiem. Atklāts paliek jautājums: kas mūsdienās ir moderni?

Pirmajā ceļa posmā es domāju par to, kādēļ tad sanāca tā, ka man jādodas ar kājām uz mājām. Jā, tas ir pateicoties manai ietiepībai, spītībai visu izdarīt pašai. (pievienošu to, ka tuvākajās divās stundās nebija neviena autobusa, kas mani aizvestu vismaz uz māju pusi) Tobrīd nonācu tādā situācijā, kur virsroku pārņēma šī spītība. Piemēram, kā lai es lūdzu, lai mani aizved mājās cilvēks, ar kuru esmu sastrīdējusies, tā taču ir izmantošana vistiešākajā veidā, ne tā?
Pēc tam es atminējos par meiteni, kura manam draugam diezgan bieži bija uzrakstījusi, vai viņš nevar viņu aizvest mājās. Varbūt es varēju gluži tāpat izdarīt, pajautāt kādam, lai aizved mājās?(bet tā, kā es biju tukšā, tas nenotika)  Jā, un šeit ir viens no maniem nemodernajiem principiem - es nekad nelūdzu, lai mani ved mājās, ja pastāv autobuss. Protams, ja uzstāj, tas ir viens, bet tāpat...nē. Varbūt tas ir pareizi, varbūt nē, bet nevar aizmirst, ka viss mūsdienās maksā naudu, skolniekam degviela nelīst no debesīm un nauda neaug kokos, bez atlīdzības, manuprāt, nu nekā.

2017. gada 10. augusts

Lietas, ko sapratu 11 gadus sēžot skolas solā

Čau, čau! Pirms skolas rutīnas baudu atpūtu šobrīd lietainajā Vācijā. Un tā, kā šeit ir mazāk pienākumu un tikai atpūta, man ir laiks domāt, izdomāt, pārdomāt un, kopumā, sakārtot tās domas. Lai gan līdz skolai ir aptuveni trīs nedēļas, pa šo, šķietami īso laiku, man ir jāpaspēj gan pilnveidot sevi EYP, gan nosvinēt pāris svētkus, kā arī vienkārši izgulēties(ko jau sāku līdz ar vasaras sākšanos).
Runājot par skolu, man jau nedaudz žēl, ka pēdējais gads, jo jau kopš 9.klases es jūtu, cik ātri skrien laiks. Bet tas zināšanu kvantums, ko skola man deva, nav izmērams, vai vispār vērtējams, jo tas paliks neaizmirsts vismaz līdz vecuma marasmam.
mans piektais 1. septembris
Tas viss ir tikai tevis paša labad. Tieši tā, un mācīties priekš mammas, tēta, vai vēl sazin kā, ir nepareizi. Tā ir tava izglītība, tavs papīrs un izvēle, ko mācīties tālāk. Tādā ziņā, fakts, ka pirms 7. klases mamma pārvācās uz Vāciju, jau agrā vecumā ļāva man pašai rīkoties kā uzskatu pareizi, pašai savārīt putru un pēc tam to izstrebt. Jau tad zināju, ka visas atzīmes, ko nopelnu ir priekš manis. Es gribēju mācīties vidusskolā - es mācījos tā, lai nepaliktu aiz strīpas. 12. klasi arī plānoju tā pabeigt - lai tiktu vēlamajā universitātē, lai ietu vēlamo dzīves ceļu... bet gadās jau visādi... jābūt ambiciozam, bet robežās.