2023. gada 11. augusts

(another) LIFE UPDATE

Sveiks, lasītāj!

Ir pagājis kāds laiks, kopš esmu dalījusies šeit. Šobrīd piedzīvoju deja vu sajūtu, jo šķiet, ka šo esmu rakstījusi jau iepriekš. Jā, es ikdienā nerakstu savu blogu, un jāsaka, ka esmu par to aizmirsusi, taču, tam vienmēr būs īpaša vieta manā dzīvē, tas mani izveidoja tādu, kāda esmu šobrīd. 

Kā? Īsi un vienkārši - šis blogs tapa 12 gadu vecumā, man šobrīd ir 22, taču pirms 10 gadiem dzīvē bija TĀDAS pārmaiņas, ka tikai šeit es varēju patverties un būt pati. Šī "pati" toties izveidojās laika gaitā. Es noteikti nezināju toreiz, kas es esmu, iespējams, nezinu arī tagad, bet vismaz es varu pateikt virzienu.

Kādēļ es pēkšņi izvēlējos uzrakstīt rakstu?

2021. gada 29. janvāris

Bezglutēna citronu tarte ar meringu!

Čau, čau!
Kopš dators un fotokamera pārādījās mūsmājās, man ir paticis bildēt kāda ēdiena pagatavošanas procesu un parādīt to plašākai auditorijai. Bērnībā publicēju spokos, bet, kopš man pašai ir savs blogs, kur dalos ar sev būtīskām lietām, es to daru šeit. Dažas citas receptes manā blogā var atrast zem tēmtura "Receptes", bet diezgan lielu daļu esmu padarījusi lasītājiem neredzamu, jo šobrīd uzskatu, ka tās receptes nav tik lieliskas kā sākotnēji šķita.

Runājot par kūkām un kūciņām - savā dzīvē esmu cepusi dažādas kūkas, kēksus un cepumiņus, un varu teikt, ka man ir sava veida (maza, maziņa, mazmazītiņa) pieredze šajā. Rosīšanās pa virtuvi un konditorejas izstrādājumu gatavošana ir sava veida dziļo pārdomu process, kas pēcāk man rada gan lielu gandarījumu, gan izteiktu nogurumu. Man ļoti patīk pagatavot ko saldu, kas pēc tam iepriecinās citus. Nevarētu teikt, ka man diži sanāktu improvizēt uz kūku gatavošanu, jo ir arī sanākusi kāda katastrofa, bet man patīk eksperimentēt ar citām receptēm, lai tās pielāgotu un izveidotu savu īsto.

Tā kā vienam ģimenes loceklim ir glutēna nepanesība, nebija divu domu, kad domāju kādu tarti veidot - bezglutēna. Glutēna tarti nevar ēst viens, bet bezglutēna var ēst visi! Sākotnēji excel tabulā apkopoju 9 publiski pieejamas citronu tartes receptes, lai saprastu, kas tiem 9 lācīšiem vēderā. 

Citrontarte man asociējas ar kaut ko vieglu, bet kad tur tiek salikti 300g sviesta, 300g cukura un 300ml saldā krējuma, nemaz tik "viegli" tas beigās nemaz nav, tādēļ pieķēros pie eksperimenta - vai tiešām saldais krējums un daaaudz cukura citrontartē ir nepieciešami?  

Apkopojot 9 receptes, sapratu, ka cepšu divas kūkas no diviem dažādiem miltiem, vienai kūkas pamatnei izmantoju "Doves farm" plain white flour (bezglutēna), jo tie tiek pasniegti kā vienkārši parastie baltie milti (kādus visticamāk es izmantotu, ja gatavotu glutēna versiju), otrai pamatnei - iedvesmojoties no gardedis.lv receptes - izvēlējos izmantot mandeļu miltus, bet sajaucu tos 50/50 ar rīsu miltiem, jo mani ne īsti uzrunā mandeļu miltu raupjais malums. Abiem miltu maisījumiem pievienoju ksantāna sveķus, lai mīkla nav tik irdena un turās kopā. Pēc pagatvošanas - parastie baltie milti deva tādu sausas un trauslas smilšu mīklas rezultātu, nevarēja kūkas gabaliņu noturēt rokās, jo sadrupa, bet otrs miltu maisījums deva to rezultātu, kuru gaidīju. 

Viedojot pildījumu, man svarīgi bija saprast, vai tiešām vajag saldo krējumu, jo citās receptēs tas nav nemaz iekļauts, citās ir. Abām kūkām citronu krēmu taisīju līdzīgi, bet vienu ar saldo krējumu, vienu bez - gala rezultātā masa, kura bija ar saldo krējumu, nesarecēja tik labi, kā to darīja masa bez, kā arī, masa ar saldo krējumu nebija tik citronīga, tādēļ - bez saldā krējuma kūkai būs būt.

Un tad, kad pēc divu kūku izcepšanas es sapratu, ka saldo krējumu un cukura kalnus var arī nelikt, tiku pie savas lieliskās bezglutēna citrontartes receptes, kuru izmantoju trešajai kūkai. Tad nu lūk, recepte priekš 26cm tartes formas! (Kuru viegli pārvērst arī bezlaktozes versijā)

2021. gada 21. janvāris

Kā ir strādāt par pārdevēju?

Čau, čau!
Varbūt daži no maniem lasītājiem jau zina, ka nepilnus divus gadus strādāju apģērbu veikalā par pārdevēju-konsultantu. Pēdējā laikā man ir tādas on-off sajūtas attiecībā uz darbu, jo brīdī, kad visi knifiņi ir uzzināti, un darbības kā pantiņu varētu nosaukt arī pamostoties naktī, nav nedz izaicinājumu, nedz degsmes. Tomēr, nezūdoša paliek pateicība par iespēju strādāt, kā arī, izaicinājumi reizi pa reizei atrodas šā vai tā. Šobrīd, koronavīrusa dēļ, darbs ir apstājies, valsts parūpējas par dīkstāves izmaksu, tādēļ es varu beeeidzot piesēsties pie bloga, lai apkopotu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka darbu pārdevēja-konsultanta amatā vajadzētu pamēģināt ikvienam. 

Es izlēmu meklēt darbu 2019. gada martā, kad sapratu, ka studijas (fizmatos) mani vairs neaizrauj un kontroldarbiem nespēju pienācīgi sagatvoties, lai vienkārši neliktu sev justies vainīgai, ka tā vietā sēžu mājās un bumbulēju. Aizgāju uz darba interviju, kas, kā izrādījās, bija veiksmīga, un pāris dienas vēlāk jau devos parakstīt līgumu. Sākumā strādāju tikai savās brīvajās dienās (piektdiena, sestdiena, svētdiena), bet vēlāk sapratu, ka varu apvienot darbu arī pēc universitātes. Un tā iesākās mana pirmā darba pieredze un ceļš uz patstāvību.

Šī raksta ideja man ienāca prātā jau pirmajā darba mēnesī, jo uzreiz sapratu, ka, lai gan darbs vispār, vispār nav prestižs, no tā var iegūt daudz vairāk kā tikai "ierakstu CV".

2021. gada 7. janvāris

Par mazām un mazākām krīzēm, jeb, raksts, kuram bija lemts izkāpt no draftiem.

Čau, čau! Pirms diviem gadiem iesāku šo rakstu, būdama vēl svaiga pirmkursniecīte ar kārtīgu kultūršoku par to, kā lietas notiek "pieaugušo dzīvē". Šodien izlēmu šo rakstu turpināt un pabeigt, jo sākums mani ļoti uzrunā - tas ir kā ielūkoties kādam rakstītā vēstulē.

//////09.11.2018
Es jau vairs neatceros, kad būtu publicējusi pēdējo pārdomu rakstu; rakstīto ar visu sirdi un dvēseli. Es jau miglaini atceros arī pēdējo, pēdējo rakstu, bet vismaz tas ticis uzrakstīts šajā gadā.
Tomēr, ja nu kāds vēl nezināja, esmu absolvējusi vidusskolu, no skolnieces titula ātri pārtapu par studenti, neilgi pēc studiju uzsākšanas kļuvu pilngadīga, noliku tiesības un tagad saskāros ar to, ko reizēm mēdz definēt ar "pieaugušo dzīvi". Tādēļ vēlos pārdomāt to, par ko mani neviens ne reizi nepabrīdināja, vai arī es gluži vienkārši neklausījos.

Laikam jau jāsāk ar to pārmaiņu posma pašu sākumu - augstskolas izvēle vistiešākajā veidā nosaka, kādu nākotni tu vēlies (vismaz tuvāko 3-6 gadu nākotni). Un to jau vajadzētu sākt pārdomāt un apdomāt krietni agrāk kā divpadsmitās klases beigās. Es par to domāju daudz, un tieši pēdējā vidusskolas gadā centos sevi iztēloties gandrīz jebkurā profesijā, kuras apguve kaut cik atbilda manām vēlmēm un spējām. (Jo loģiski, ja fizikā esmu apaļa nulle, nedošos mācīties par inžinieri). Un tā, caur ārsta, ekonomista, diplomāta, jurista un citām profesijām, es nonācu pie matemātiķa. Laikam to dzīvi tik grūtu es tuvākajā nākotnē vēlos.

2020. gada 20. augusts

Menstruālā piltuve - must have!

Sveiki, mīļie!
Vasarā, esot prom Latgales pusē, meklēju iedvesmu rakstīt. Rakstīt par to, kas man rūp, ar ko es vēlos dalīties. Un tā aktuālākā tēma ir - atkritumu mazināšana, zero waste dzīvesveida piekopšana, par kuru vēlos runāt daudz un dikti. Tādēļ izlēmu veidot rakstu sēriju par sev aktuālām zero waste tēmām. Un šoreiz, par nebijuši intīmu tēmu - mēnešreizēm.

Man šķiet, mums katrai ir radījusi paniku mēnešreižu atkritumu izmešana esot pie kāda ciemos, kur labierīcības nav aprīkotas ar atkritumu grozu. (Varbūt tā ir tikai mana problēma) Tomēr, mensrtuālā piltuve atļauj aiz sevis neatstāt ne kripatiņu atkritumu nedz ciemos, nedz pašas mājās, nedz kādā pārgājienā.