2017. gada 29. oktobris

Pārdomas: dzīvoju pēc ne-21.gs. principiem

čau, čau!
Šovakar sanāca iet ar kājām uz mājām, un, tie, kuri mani pazīst, zina, cik tālu es dzīvoju. Šajā pusotrā stundā, ko pavadīju ceļā, es krasi visu varēju apdomāt un man radās brīnišķīga ideja rakstam, tiesa, pārdomu rakstam, par manu dzīvi pēc nemodernajiem principiem. Atklāts paliek jautājums: kas mūsdienās ir moderni?

Pirmajā ceļa posmā es domāju par to, kādēļ tad sanāca tā, ka man jādodas ar kājām uz mājām. Jā, tas ir pateicoties manai ietiepībai, spītībai visu izdarīt pašai. (pievienošu to, ka tuvākajās divās stundās nebija neviena autobusa, kas mani aizvestu vismaz uz māju pusi) Tobrīd nonācu tādā situācijā, kur virsroku pārņēma šī spītība. Piemēram, kā lai es lūdzu, lai mani aizved mājās cilvēks, ar kuru esmu sastrīdējusies, tā taču ir izmantošana vistiešākajā veidā, ne tā?
Pēc tam es atminējos par meiteni, kura manam draugam diezgan bieži bija uzrakstījusi, vai viņš nevar viņu aizvest mājās. Varbūt es varēju gluži tāpat izdarīt, pajautāt kādam, lai aizved mājās?(bet tā, kā es biju tukšā, tas nenotika)  Jā, un šeit ir viens no maniem nemodernajiem principiem - es nekad nelūdzu, lai mani ved mājās, ja pastāv autobuss. Protams, ja uzstāj, tas ir viens, bet tāpat...nē. Varbūt tas ir pareizi, varbūt nē, bet nevar aizmirst, ka viss mūsdienās maksā naudu, skolniekam degviela nelīst no debesīm un nauda neaug kokos, bez atlīdzības, manuprāt, nu nekā.

2017. gada 10. augusts

Lietas, ko sapratu 11 gadus sēžot skolas solā

Čau, čau! Pirms skolas rutīnas baudu atpūtu šobrīd lietainajā Vācijā. Un tā, kā šeit ir mazāk pienākumu un tikai atpūta, man ir laiks domāt, izdomāt, pārdomāt un, kopumā, sakārtot tās domas. Lai gan līdz skolai ir aptuveni trīs nedēļas, pa šo, šķietami īso laiku, man ir jāpaspēj gan pilnveidot sevi EYP, gan nosvinēt pāris svētkus, kā arī vienkārši izgulēties(ko jau sāku līdz ar vasaras sākšanos).
Runājot par skolu, man jau nedaudz žēl, ka pēdējais gads, jo jau kopš 9.klases es jūtu, cik ātri skrien laiks. Bet tas zināšanu kvantums, ko skola man deva, nav izmērams, vai vispār vērtējams, jo tas paliks neaizmirsts vismaz līdz vecuma marasmam.
mans piektais 1. septembris
Tas viss ir tikai tevis paša labad. Tieši tā, un mācīties priekš mammas, tēta, vai vēl sazin kā, ir nepareizi. Tā ir tava izglītība, tavs papīrs un izvēle, ko mācīties tālāk. Tādā ziņā, fakts, ka pirms 7. klases mamma pārvācās uz Vāciju, jau agrā vecumā ļāva man pašai rīkoties kā uzskatu pareizi, pašai savārīt putru un pēc tam to izstrebt. Jau tad zināju, ka visas atzīmes, ko nopelnu ir priekš manis. Es gribēju mācīties vidusskolā - es mācījos tā, lai nepaliktu aiz strīpas. 12. klasi arī plānoju tā pabeigt - lai tiktu vēlamajā universitātē, lai ietu vēlamo dzīves ceļu... bet gadās jau visādi... jābūt ambiciozam, bet robežās.

2017. gada 4. jūnijs

Daļa no tā, ko vēlos pastāstīt..

Čau, čau!
Šķiet, ka neesam tikušies jau veselu mūžību, bet izrādās, ka tikai no Oktobra (ak jā, tā nebūt nav vesela mūžība). Kā jau katru vasaru, es  bloga lappusēs atgriežos, nevis ar skaļu bumu, bet tā vietā izvēlos izklāstīt savas domas, uzskatus, vērtības un visu, visu, kas manā prātā jau ilgu laiku sēž un tā arī nenonāk līdz kādam klausītājam, vai šajā gadījumā - lasītājam. Un jau atkal sēžu 10 minūtes un domāju, ar ko lai sāk...
Šī tāda apgāzusies Kalanhoja