Kā ir strādāt par pārdevēju?

Čau, čau!

Varbūt daži no maniem lasītājiem jau zina, ka nepilnus divus gadus strādāju apģērbu veikalā par pārdevēju-konsultantu. Pēdējā laikā man ir tādas on-off sajūtas attiecībā uz darbu, jo brīdī, kad visi knifiņi ir uzzināti, un darbības kā pantiņu varētu nosaukt arī pamostoties naktī, nav nedz izaicinājumu, nedz degsmes. Tomēr, nezūdoša paliek pateicība par iespēju strādāt, kā arī, izaicinājumi reizi pa reizei atrodas šā vai tā. Šobrīd, koronavīrusa dēļ, darbs ir apstājies, valsts parūpējas par dīkstāves izmaksu, tādēļ es varu beeeidzot piesēsties pie bloga, lai apkopotu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka darbu pārdevēja-konsultanta amatā vajadzētu pamēģināt ikvienam. 

Es izlēmu meklēt darbu 2019. gada martā, kad sapratu, ka studijas (fizmatos) mani vairs neaizrauj un kontroldarbiem nespēju pienācīgi sagatvoties, lai vienkārši neliktu sev justies vainīgai, ka tā vietā sēžu mājās un bumbulēju. Aizgāju uz darba interviju, kas, kā izrādījās, bija veiksmīga, un pāris dienas vēlāk jau devos parakstīt līgumu. Sākumā strādāju tikai savās brīvajās dienās (piektdiena, sestdiena, svētdiena), bet vēlāk sapratu, ka varu apvienot darbu arī pēc universitātes. Un tā iesākās mana pirmā darba pieredze un ceļš uz patstāvību.

Šī raksta ideja man ienāca prātā jau pirmajā darba mēnesī, jo uzreiz sapratu, ka, lai gan darbs vispār, vispār nav prestižs, no tā var iegūt daudz vairāk kā tikai "ierakstu CV".

Par mazām un mazākām krīzēm, jeb, raksts, kuram bija lemts izkāpt no draftiem.

Čau, čau! Pirms diviem gadiem iesāku šo rakstu, būdama vēl svaiga pirmkursniecīte ar kārtīgu kultūršoku par to, kā lietas notiek "pieaugušo dzīvē". Šodien izlēmu šo rakstu turpināt un pabeigt, jo sākums mani ļoti uzrunā - tas ir kā ielūkoties kādam rakstītā vēstulē.

//////09.11.2018

Es jau vairs neatceros, kad būtu publicējusi pēdējo pārdomu rakstu; rakstīto ar visu sirdi un dvēseli. Es jau miglaini atceros arī pēdējo, pēdējo rakstu, bet vismaz tas ticis uzrakstīts šajā gadā.

Tomēr, ja nu kāds vēl nezināja, esmu absolvējusi vidusskolu, no skolnieces titula ātri pārtapu par studenti, neilgi pēc studiju uzsākšanas kļuvu pilngadīga, noliku tiesības un tagad saskāros ar to, ko reizēm mēdz definēt ar "pieaugušo dzīvi". Tādēļ vēlos pārdomāt to, par ko mani neviens ne reizi nepabrīdināja, vai arī es gluži vienkārši neklausījos.

Laikam jau jāsāk ar to pārmaiņu posma pašu sākumu - augstskolas izvēle vistiešākajā veidā nosaka, kādu nākotni tu vēlies (vismaz tuvāko 3-6 gadu nākotni). Un to jau vajadzētu sākt pārdomāt un apdomāt krietni agrāk kā divpadsmitās klases beigās. Es par to domāju daudz, un tieši pēdējā vidusskolas gadā centos sevi iztēloties gandrīz jebkurā profesijā, kuras apguve kaut cik atbilda manām vēlmēm un spējām. (Jo loģiski, ja fizikā esmu apaļa nulle, nedošos mācīties par inžinieri). Un tā, caur ārsta, ekonomista, diplomāta, jurista un citām profesijām, es nonācu pie matemātiķa. Laikam to dzīvi tik grūtu es tuvākajā nākotnē vēlos.

Pārdomas: dzīvoju pēc ne-21.gs. principiem

čau, čau!

Šovakar sanāca iet ar kājām uz mājām, un, tie, kuri mani pazīst, zina, cik tālu es dzīvoju. Šajā pusotrā stundā, ko pavadīju ceļā, es krasi visu varēju apdomāt un man radās brīnišķīga ideja rakstam, tiesa, pārdomu rakstam, par manu dzīvi pēc nemodernajiem principiem. Atklāts paliek jautājums: kas mūsdienās ir moderni?

Pirmajā ceļa posmā es domāju par to, kādēļ tad sanāca tā, ka man jādodas ar kājām uz mājām. Jā, tas ir pateicoties manai ietiepībai, spītībai visu izdarīt pašai. (pievienošu to, ka tuvākajās divās stundās nebija neviena autobusa, kas mani aizvestu vismaz uz māju pusi) Tobrīd nonācu tādā situācijā, kur virsroku pārņēma šī spītība. Piemēram, kā lai es lūdzu, lai mani aizved mājās cilvēks, ar kuru esmu sastrīdējusies, tā taču ir izmantošana vistiešākajā veidā, ne tā?

Pēc tam es atminējos par meiteni, kura manam draugam diezgan bieži bija uzrakstījusi, vai viņš nevar viņu aizvest mājās. Varbūt es varēju gluži tāpat izdarīt, pajautāt kādam, lai aizved mājās?(bet tā, kā es biju tukšā, tas nenotika)  Jā, un šeit ir viens no maniem nemodernajiem principiem - es nekad nelūdzu, lai mani ved mājās, ja pastāv autobuss. Protams, ja uzstāj, tas ir viens, bet tāpat...nē. Varbūt tas ir pareizi, varbūt nē, bet nevar aizmirst, ka viss mūsdienās maksā naudu, skolniekam degviela nelīst no debesīm un nauda neaug kokos, bez atlīdzības, manuprāt, nu nekā.

Lietas, ko sapratu 11 gadus sēžot skolas solā

Čau, čau! Pirms skolas rutīnas baudu atpūtu šobrīd lietainajā Vācijā. Un tā, kā šeit ir mazāk pienākumu un tikai atpūta, man ir laiks domāt, izdomāt, pārdomāt un, kopumā, sakārtot tās domas. Lai gan līdz skolai ir aptuveni trīs nedēļas, pa šo, šķietami īso laiku, man ir jāpaspēj gan pilnveidot sevi EYP, gan nosvinēt pāris svētkus, kā arī vienkārši izgulēties(ko jau sāku līdz ar vasaras sākšanos).

Runājot par skolu, man jau nedaudz žēl, ka pēdējais gads, jo jau kopš 9.klases es jūtu, cik ātri skrien laiks. Bet tas zināšanu kvantums, ko skola man deva, nav izmērams, vai vispār vērtējams, jo tas paliks neaizmirsts vismaz līdz vecuma marasmam.

mans piektais 1. septembris

Tas viss ir tikai tevis paša labad. Tieši tā, un mācīties priekš mammas, tēta, vai vēl sazin kā, ir nepareizi. Tā ir tava izglītība, tavs papīrs un izvēle, ko mācīties tālāk. Tādā ziņā, fakts, ka pirms 7. klases mamma pārvācās uz Vāciju, jau agrā vecumā ļāva man pašai rīkoties kā uzskatu pareizi, pašai savārīt putru un pēc tam to izstrebt. Jau tad zināju, ka visas atzīmes, ko nopelnu ir priekš manis. Es gribēju mācīties vidusskolā - es mācījos tā, lai nepaliktu aiz strīpas. 12. klasi arī plānoju tā pabeigt - lai tiktu vēlamajā universitātē, lai ietu vēlamo dzīves ceļu... bet gadās jau visādi... jābūt ambiciozam, bet robežās.

10 lietas, ko neaizmirst, uzsākot jauno mācību gadu!

Čau, čau!

Vasaras sākumā kā visiem, tā arī man šķita, ka tā ies ļoti ilgi un TIK daudz paspēšu kaut ko izdarīt. Piedzīvojumi, nometnes, dažāda ikdiena, izraušanās no rutīnas- tā arī es cerēju aizvadīt vasaru, bet nekā, nepaspēju. :D Turpinot rakstīt par reālām lietām, jā, skola ir pēc 12 dienām un šajā laika periodā ir tik daudz kas jāizdara, lai nejustos vīlies sevī... nu kā, piemērm, jāsalabo savs miega režīms.  Un vispār, es jau paredzu, ka mans mācību gada sākums, kā parasti būs stresa pilns un vienmēr nāksies kaut ko aizmirst, nu redz, un tā nu šodien apkopoju 10 lietas, kuras neaizmirst. :)