2021. gada 7. janvāris

Par mazām un mazākām krīzēm, jeb, raksts, kuram bija lemts izkāpt no draftiem.

Čau, čau! Pirms diviem gadiem iesāku šo rakstu, būdama vēl svaiga pirmkursniecīte ar kārtīgu kultūršoku par to, kā lietas notiek "pieaugušo dzīvē". Šodien izlēmu šo rakstu turpināt un pabeigt, jo sākums mani ļoti uzrunā - tas ir kā ielūkoties kādam rakstītā vēstulē.

//////09.11.2018
Es jau vairs neatceros, kad būtu publicējusi pēdējo pārdomu rakstu; rakstīto ar visu sirdi un dvēseli. Es jau miglaini atceros arī pēdējo, pēdējo rakstu, bet vismaz tas ticis uzrakstīts šajā gadā.
Tomēr, ja nu kāds vēl nezināja, esmu absolvējusi vidusskolu, no skolnieces titula ātri pārtapu par studenti, neilgi pēc studiju uzsākšanas kļuvu pilngadīga, noliku tiesības un tagad saskāros ar to, ko reizēm mēdz definēt ar "pieaugušo dzīvi". Tādēļ vēlos pārdomāt to, par ko mani neviens ne reizi nepabrīdināja, vai arī es gluži vienkārši neklausījos.

Laikam jau jāsāk ar to pārmaiņu posma pašu sākumu - augstskolas izvēle vistiešākajā veidā nosaka, kādu nākotni tu vēlies (vismaz tuvāko 3-6 gadu nākotni). Un to jau vajadzētu sākt pārdomāt un apdomāt krietni agrāk kā divpadsmitās klases beigās. Es par to domāju daudz, un tieši pēdējā vidusskolas gadā centos sevi iztēloties gandrīz jebkurā profesijā, kuras apguve kaut cik atbilda manām vēlmēm un spējām. (Jo loģiski, ja fizikā esmu apaļa nulle, nedošos mācīties par inžinieri). Un tā, caur ārsta, ekonomista, diplomāta, jurista un citām profesijām, es nonācu pie matemātiķa. Laikam to dzīvi tik grūtu es tuvākajā nākotnē vēlos.
Grūtības ir viens liels pārbaudījums pašam sev. It īpaši augstskolā es izjūtu lielāku spiedienu pašai uz sevi. Ir vēlme mācīties, bet darbi šai vēlmei nemaz negrib sekot. Neesmu vēl sapratusi, kādēļ uz skolu iet bija vieglāk kā uz universitāti. Idejiski vidusskola nemaz nav tik svarīga kā universitāte, ar to es domāju, nav lielas iespējas mācīties specifiski to, kas patīk, nav iespēja saņemt ikmēneša stipendiju par labām sekmēm, un galu galā, bez vidusskolas diploma mūsdienās nu nekā, tāpēc ķeksīša pēc. Un kā lai ieskaidro sev, ka vidusskolā mācījos labi priekš citiem, bet augstskola ir tikai pašai sev?
---
///////10.12.2018
Ir pagājis kāds mēnesis kopš raksta iesākšanas, un es, iespējams, varu atbildēt uz pēdējo jautājumu.
Katram no mums ir kāds role model, kuram vēlamies pēc iespējas vairāk līdzināties ik dienas. Tomēr reizēm mēs paši nespējam šo piemēru izvēlēties, respektīvi, kāds - vai tā ir ģimene, draugi, biedri, vienalga - šo cilvēku neapzināti pielīdzina mums un mēs vēlamies kļūt labāki. Un tur tā sāls aprakta, mēs sākam tiekties nevis uz to, kur paši vēlamies, bet tur, kur mūs redz citi. Un ar laiku mēs sākam viņu skatījumu uz mūsu dzīvi pieņemt.
---
///////07.01.2020
Aaa, tas ir tik sirreāli. Ir pagājuši divi gadi, kopš iesāku šo rakstu, un divi gadi, kopš to nepabeidzu. Un, šobrīd šķiet mazdrusciņ smieklīgi, ka 18 gadu vecumā biju ieplānojusi padalīties ar grūtībām no pieaugušo dzīves. 

Jebkurā gadījumā, turpinot augstāk minēto - pēc izvēlēšanās kļūt par matemātiķi, un viena studiju gada nomocīšanas, es izlēmu eksmatrikulēties un iestāties citā universitātē, gana līdzīgā programmā, lai turpinātu attīstīt savu matemātikas potenciālu, vienlaikus nesabojājot savu mentālo veselību un dzīvessparu. Vēljoprojām uzskatu, ka savs dzīves ceļš ir jādomā laicīgi, bet, tāpat, ja es nepamēģinātu studēt matemātiķos, nekad neuzzinātu, ka tā mācību forma nav priekš manis. Kā, arī, katram cilvēkam ceļš no vidusskolas sola, līdz kādam citam izglītības posmam, ir gaužām atšķirīgs. 

Arī mana atbilde uz to, kādēļ es toreiz nespēju pieķerties pie universitātes darbiem, slēpās sliktajās sajūtās, kuras mani pārņēma studējot LU. Proti, otro reizi studējot, es biju krietni motivētāka kā pirmajā reizē, jo, es jau zināju, uz ko es parakstos, kas mani sagaida, un kā to pienācīgi pieveikt. Es zināju, ka šajās studijās man ir svarīgi iemācīties un iegūt attiecīgu vērtējumu, nevis "ka tikai sekmīgs". Un, vismaz manā pieredzē, "ka tik sekmīgs" mācīšanās ir klaji nemotivējoša. 

Un, vai es tiecos tur, kur pati vēlos, nevis tur, kur mani redz citi? Visticamāk, ka jā. Kopš dektivizēju savus soctīklu profilus, es beidzot jūtos, ka savu dzīvi nosaku es pati, nevis tas, ko algoritms izlemj. Dzīvot, zinot tikai to, kas notiek ar maniem tuvākajiem draugiem un ģimeni, ir krietni, krietni kvalitātīvāk, nekā tad, ja es vēl turpinātu ik dienas redzēt to cilvēku dzīves, kuriem sekoju "pieklājības pēc". Varu atzīt, ka esmu diezgan jūtīga uz dažādiem notikumiem, tādēļ kāds citādāks attēls vai raksts manā ceļā, var novest pie sabrukuma. Tomēr, es nevēlētos runāt par savu mentālo veselību un apspriest to savā blogā. Turpretī, padalīties ar to, kas man ir palīdzējis augt. 

Šis raksts bija par tēmu - "Ko es nezināju pirms ieiešanas pieaugušo dzīvē". Šobrīd man šķiet, ka uzskaitīt šādas lietas būtu nejēdzīgi, jo viss jau bija atkarīgs no tā, kāda bija mana dzīve pirms tam. Es varu minēt, ka es nezināju kā gatavot kādu ēdienu, vai, es nezināju, ka sabalansēt studijas ar darbu būs grūti, vai arī, es nezināju, ka brīžiem vienīgais glābiņš ir pastaiga svaigā gaisā, bet, tieši tā iemesla dēļ mēs dzīvojam, mēs darām lietas, lai iegūtu pieredzi un uzzinātu sev svarīgās atziņas. Protams, brīdināšana vai pieredzes dalīšanās var lieliski palīdzēt kādam, kurš pāriet uz jaunu dzīves posmu, bet, kā teikt, ar neapbruņotu aci var redzēt, ka cilvēks vislabāk mācās no paša kļūdām, ne citu. 

Bet, lai neatstātu tukšām rokām, vēlos padalīties ar to, kas tur mani grožos un palīdz pārvarēt mazas un mazākas krīzes:
  1. Apzināts lielais mērķis, uz ko es eju. (a.k.a. cerības stariņš).
  2. Saraksts ar darāmajiem darbiem katrai dienai, kur neizdarītie pāriet uz nākamo.
  3. Brīvdienas, kuras tiešām ir brīvas.
  4. Garas pastaigas.
  5. Laiks grāmatai.
  6. Sarunas.
Ceru, ka ikvienam no jums veselība ir stipra, mērķis ir skaidrs un ceļš uz to - viegls. Ja arī kāds kaut ko paņem no manis, tā ir liela uzvara. Paldies!

xoxo,
Lienya

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana