2017. gada 31. decembris

7 debijas 2017. gadā

Čau, čau!
Katrā gada nogalē ir vēlme atskatīties uz aizvadīto gadu. Sākot ar notikumiem, kas pagriezuši dzīvi kājām gaisā, beidzot ar atziņām, kuras gūtas pēc rūgtām kļūdām. Bet labi jau vien ir, ka ir no kā mācīties. (Vislabāk jau mācīties no citu kļūdām, nevis savām...bet pašam jāapraujas kaut kad ar ir) Tad nu lūk, izdomāju pastāstīt par 7 notikumiem, kādus vēl nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi - tā teikt - pirmā reize, pirmā pieredze, debija.

Photo: Matas Petronis
1) Piedalījos EYP
Kas arī mainīja manu dzīvi par vismaz 150 grādiem. (ja ne visiem 180) Īsumā - piedalījos Eiropas Jauniešu parlamenta (EYP) reģionālajās sesijās gan Latvijā, gan Lietuvā. Tas ir 3 dienu ilgs piedzīvojums, kura laikā ir jāizsaka savs viedoklis pēc iespējas vairāk. Tiek risinātas dažādas, ar Eiropu saistītas, problēmas, un šie risinājumi ir jāoponē, veidojot debati, jeb tādu brutālu strīdu. Lieliska iespēja satikt jaunus un līdzīgi domājošus cilvēkus gan no Latvijas, gan citām EU valstīm, veidot kontaktu ar viņiem, izteikt savas domas...un pats galvenais - izkāpt no komforta zonas. 

2017. gada 28. decembris

Kādēļ būtu jāsveicinās un, kā to izdarīt atbilstoši situācijai

Čau, čau!
Jau ļooti ilgu laiku novēroju dīvainu parādību ne tikai vienaudžu, bet arī citu pazīstamu cilvēku vidū - nesveicināšanos. Tas šķiet tik elementāri un pašsaprotami, bet kādēļ nenotiek? Ar šādu sāpi(jautājumu) es dzīvoju jau ilgu laiku, arī ar vēlmi veltīt vakaru, lai bloga lasītājiem izklāstītu šo problēmu, un vēlreiz - sāpi, ka nevaru, nevis negibu saņemties, to izdarīt. Bet šoreiz man ir nopietnāks arguments - es mācījos. Nu patiesi mācījos, sēdēju mājās, uz treniņiem negāju, tikai ilgi un nogurdinoši mācījos. Bet te nu esmu - izmācījusies un gatava rakstīt. 

Un tad par šo laiku, kad rakstam nebija laika, es varēju štukot kādēļ ar mani dažkārt nesveicinās. Godīgi sakot, es vienreiz pajautāju šo jautājumu savai skolēnu padomes komandai, un dominēja atbilde - nesveicinamies, jo nevēlamies traucēt. No vienas puses, jau tā ir, bet tomēr es apkopoju "klusās"(un arī "skaļās") sveicināšanas veidus, kurus lieliski var izmantot situācijā, ja kāds aizrautīgi sarunājas un, ja šķiet, ka parastais "čau!" šo sarunu iztraucēs. Šie noderēs cilvēkiem, kuri dažkārt piemirst šo elementāro lietu...arī man šis bija kā atgādinājums.

Sāksim ar to vienkāršāko - saskatīšanās(apmainīšanās ar smaidu arī). Tā ne vien ir eleganta , bet arī ļoti klusa sveicināšana. Neviena saruna netiks pārtraukta, kā rezutlātā neviens nebūs apvainojies. Vispār šis arī ir ļoti koķets veids, kā pateikt ''čau!'' un noder vienmēr. Saskaties ar otru cilvēku, uzsmaidi uz kādu sekundi un dodies tālāk savās gaitās. Cik elementāri! Tomēr šo vēlams izmantot, ja esat vairākus metrus attālumā, ja būsiet gluži blakus, tas gauži dīvaini izskatīsies.