2019. gada 22. jūnijs

Chapter 7 | LIFE UPDATE

Sveiki, mīļie!
Jau pirms diviem mēnešiem man vajadzēja likt galdā kūku un pacelt burbuļojoša dzirkstošā vīna pildītas glāzes par skaisti aizvadītiem sešiem gadiem virtuālajā pasaulē zem vārda "blogere". Jā, pirmos trīs gadus es tā patiesi darīju(tiesa gan, dzirkstošā vīna un kūkas vietā bija tikai labs noskaņojums un uzsišana sev pa plecu), bet pēdējos trīs, diemžēl, es šeit esmu vēl retāk kā lietus tuksnesī.

Es gan negrasos stāstīt hronoloģiskā secībā par lietām, kas ap mani vijās šos trīs, gandrīz "prombūtnes" gadus, bet uzskaitīt tās dažas lietas, kuras esmu sapratusi un pielietoju ikdienā. Varbūt kāda ir atsaucoties uz iepriekšējiem rakstiem, cita ir nākusi jauna, bet es ticu, ka tās ir radījušas mani garā un prātā stiprāku kā iepriekš.

Ticība.
Sākotnēji jau būtu jānotic pašam sev. Jāapzinās savi mērķi, plāni, ceļš uz tiem, un iemesls. Jānotic savai darbībai - tam, ka tas nāks tikai par labu. Kā mana māmiņa teica - "laiks, ko tu uzkati par izmestu vējā, tāds nav, ja vien tu nesēdēji cietumā". Jātic, ka katra mazā darbība dod ieguvumu kopskatā. Un, ja negribas ticēt sev, jātic kādam citam. Ticēšana Dievam man ir pavērusi jaunas miera ostas. Pateicība par katru dzīves mirkli dod tiem lielāku vērtību un nozīmi ilgtermiņā.

Nebaidīšanās kļūdīties.
Katrs mēs esam cilvēks, kurš pieļauj kļūdas. Perfekcionisms noteikti nav atslēga laimīgai dzīvei, varbūt tikai uz konkrētu laika peridou, bet tāpat pietiekami apšaubāmi. Es jau minēju, ka katrs esam cilvēks. No mums nevajadzētu sagaidīt robota cienīgu darba izpildi bez emocijām. Vai tas maz ir iespējams? Pēc kļūdām cilvēks uzzina, ko vairs nedarīt, lai neatkārtotos šī kļūda. Savā ziņā pilnveidojas. Protams, nemācīšanās no tām ir pavisam cita saruna, bet līdz šim nāksies pieņemt, ka mēs katrs esam pietiekami apzinīgi, lai nekāptu uz viena un tā paša grābekļa atkārtoti. Nu vismaz gribētos tā ticēt. Un jātic ir visam!

Vērtība.
Nesen uzzināju, ka man pietuvinātiem cilvēkiem neklājas labi. Pirmajā brīdī tas rada tādu nelāgu sajūtu un nelielu izbrīnu. Tomēr, nedrīkst turēties pie tā, kas reiz bija un vairs nav. Kā kolēģes saka - "Vakardiena ir pagātne un tā ir jāaizmirst!" (tas gan ir par apģērbu izkārtojumu veikalā, kurā strādāju, kad nespēju atrast tās atrašanās vietu šodien, jo tā nestāv tur, kur vakar). Bet to var pielīdzināt arī citām dzīves situācijām. Nedrīkst patērēt enerģiju un asaras, domājot par cilvēkiem un lietām, kuru šodien vairs nav pie sāniem. Ir jānovērtē tās, kuras ir palikušas. Jo...(šo var nelasīt visi neticīgie, pārejat uz nākamo punktu vienkārši)... es uzskatu, ka Dievs mūsu katra dzīvi vada pēc sava plāna - iegūt no vakardienas tik daudz, lai šodien būtu gudrāki, lai šodien būtu labāka sevis versija kā vakar. Un tas, kas mums šodien ir, ir vārdiem neizsakāmā vērtībā.

Minimālisms.
Atsaucoties uz iepriekšējo rakstu
"... ir nedaudz skumji, ka neesmu vēl uzdrošinājusies uzsākt zero waste dzīvesveidu, būtu noderīgi."
Un tomēr, skumji vairs nav. Pirms kāda laiciņa atskārtu, cik daudz atkritumu ražo mana ģimene. Cik daudz ražoju es pati. Un sapratu pašu galveno - tā visa lietu masveida no sērijas "man vajag šito", "šis man noteikti būs nepieciešams drīzumā", utt., ir cilvēka slinkuma rezultāts. Būtiski ir katrai lietai meklēt vairāk pielietojumu, lai nebūtu jāpērk dažādas preces, kuras, visticamāk, tikai lieki aizņem vietu plauktā. Un tā tas ir par jebkuru kategoriju - skaistumpreces, apģērbs, virtuves lietas... un arī prāta ziņā. Kādēļ nemitīgi piesārņot savas smadzenes ar mazsvarīgu, izklaidējošu informāciju, ja var vienkārši interesēties par to, kas pašam šķiet svarīgi un ir dzīvē nozīmīgi... (un te es domāju par Kiviču un citiem dzeltenās preses mīluļiem).

Vēlos arī minēt, man ir tik daudz ideju rakstiem, kuriem iedvesmu rodu Latgales pusē Bašķos. Pēc piecu mēnešu dzīvošanās pa galvaspilsētu, šī idille ir tieši tā, ko vēlējos.
Lustīgi sagaidīt un aizvadīt svētkus!

xoxo,
Lienya

5 komentāri:

  1. Jauki lasīt Tavas pārdomas! lai izdodas jaunais blogeres "cēliens"! :)

    AtbildētDzēst
  2. Malacis, Liene! 19 gadi un 6 gadu pieredze - tas skan iespaidīgi! Man ir ko mācīties no Tevis! Un man nav ne 20, ne 30, man ir 40+ :)

    AtbildētDzēst
  3. Katrā ziņā man patīk Tavs blogs, nepamet, lūdzu! Man patīk tas sievišķīgais piesitiens :)

    AtbildētDzēst