Sveiks, lasītāj!
Ir pagājis kāds laiks, kopš esmu dalījusies šeit. Šobrīd piedzīvoju deja vu sajūtu, jo šķiet, ka šo esmu rakstījusi jau iepriekš. Jā, es ikdienā nerakstu savu blogu, un jāsaka, ka esmu par to aizmirsusi, taču, tam vienmēr būs īpaša vieta manā dzīvē, tas mani izveidoja tādu, kāda esmu šobrīd.
Kā? Īsi un vienkārši - šis blogs tapa 12 gadu vecumā, man šobrīd ir 22, taču pirms 10 gadiem dzīvē bija TĀDAS pārmaiņas, ka tikai šeit es varēju patverties un būt pati. Šī "pati" toties izveidojās laika gaitā. Es noteikti nezināju toreiz, kas es esmu, iespējams, nezinu arī tagad, bet vismaz es varu pateikt virzienu.
Kādēļ es pēkšņi izvēlējos uzrakstīt rakstu?
Īsi un vienkārši - manā dzīvē atkal ir tādas pārmaiņas, ka šausmas. Bet šoreiz visnotaļ labas. Esmu veiksmīgi absolvējusi universitāti un ieguvusi savu pirmo augstāko izglītību. Tas gan ir noticis pēc šausmīgiem 5 studiju gadiem, jo pirmā universitātes izvēle - matemātika, tolaik šķita nepareizā. Jebkurā gadījumā, man ir bakalaura grāds (jūhū) un es šoruden uzsākšu maģistru Vācijā. Vēl nezinu, vai es vēlos studēt finanses/ekonomiku, vai matemātiku... maģistrantūrā. Man laikam ir Stokholmas sindroms - tās matemātikas studijas mani tā nokāva, ka es atkal, pēc 4 gadiem, gribu iet to pašu ceļu. Bet kādēļ nē? Finanases/ekonomika būtu vieglākais ceļš, jo būsim atklāti, tur daudz prāta nevajag, bet matemātika vienmēr mani ir vazājusi aiz deguna un man šķiet, ka es beidzot gribu tai sadot pretī.Tas ir par rudeni, bet, ko es daru tagad? Tagad es dzīvoju savu labāko dzīvi. Esmu bez ģimenes, draugiem, mīļajiem - esmu viena Berlīnē. Es atbraucu pirms 10 dienām, lai bez maksas mācītos vācu valodu. Pirmajā dienā es ielidoju, iekārtojos dzīvesvietā, aizgāju uz veikalu, otrajā dienā es gribēju nomirt. (Tā ir tāda sajūta, kad vēlos aiziet gulēt un pamosties, kad saasinājums ir zudis) Nu lūk, otrajā dienā es gribēju nomirt, bet desmitajā dienā es dzīvoju labāko dzīvi. Kas mainījās? Es šeit tomēr neesmu viena - manā vācu valodas A2.2 grupiņā ir vēl 14 fantastiski cilvēki, katrs no savas pasaules malas. Es dodos uz valodas kursiem ar neaprakstāmu iekšēju prieku, jo pretī būs Miatta no Sierra Lione, kas man teiks Katrīna, kā tev šis rīts?, vai arī Wisdoms no Nigērijas, kas man pavēstīs, ka vakardien aizmirsa pateikt Hi, tādēļ šodien pateiks divreiz, un mēs vēl labas 20 minūtes starpbrīdī runāsim par to, kas jāapmeklē Bavārijā. Šie ir divi cilvēki, bet vēl tādi ir 12, katrs ar vēlmi pateikt ikvienam čau un mīļi aprunāties. Tagad es arī tāda esmu, un šķiet, ka es nekad neesmu bijusi kautrīga (vai arī trauksmaina, īpaši svešu cilvēku kompānijā). Katru dienu arvien atceros, ka ir kaut kas augstāks par maniem personīgajiem mērķiem, un, zini, tā ir ellīgi laba sajūta.
Vēl ellīgi laba sajūta ir nestrādāt. Negribu likt pārprast - man patika mans darbiņš, kāmēr es to strādāju, ļoti, taču to, ko es piedzīvoju Berlīnē, es nemainītu ne pret ko citu. Šie valodu kursi, kā arī maģistrantūra, mani piespieda aiziet no darba, jo to nevar apvienot. Darbs ir forši, bet dzīve bez darba, zinot, ka varēšu mācīties, mācīties un vienā brīdī savas zināšanas potenciāli nodot tālāk un pielietot cēlākam mērķim - pec sajūtām tas šķiet nelegāli. Tas nenozīmē, ka nevajag strādāt, bet gan to, ka vajag darīt lietas, kas piepilda ne tikai maciņu, bet arī sirdi un kaut ko vairāk, kas liek elpai aizrauties. Un tas var arī būt darbs tā tipiskajā nozīmē - nine to five, aldziņa 10. datumā un, protams, eksistējoša veselības apdrošināšana. Šobrīd vienkārši ne priekš manis.
Berlīnē es būšu līdz septembra beigām, un līdz tam, es vēlos pagūt noiet kādus 5 pārgājienus (viens jau gatavs), veltīt laiku pilsētas apskatei un hidden gems uziešanai, un baudīt. Tagad domāju, ka vajadzēja vairāk baudīt laiku Latvijā, pirms es aizbraucu bet, kas izdarīts - izdarīts. Vienmēr sirdī esmu jutusies kā pasaules pilsone, un beidzot es to piedzīvoju, taču bez šaubām, manas dzimtas mājas Jelgavā būs manas īstās un vienīgās mājas mājas.
Cerībā uz drīzu (atkal)tikšanos,
Katrīna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru