2016. gada 13. maijs

Kāpēc būt meitenei un braukt ar rolleri ir forši?

Čau, čau!
Kopš tētis man bērnībā nopirka kvadraciklu, ir aizsākusies mana mīlestība pret moto transportu, tāpēc šoreiz es pastāstīšu par to, kas mani patiesi aizrauj!

Kā es līdz tam nonācu?
Jau trīs gadus atpakaļ mans brālis, kurš ir divus gadus vecāks, izlēma iegādāties motorolleri. Tolaik vēl nebija jāliek tiesības ar braukšanu, tādēļ noliekot tik teoriju, dokuments šim jau bija rokā. Pusotru gadu pabraukājot, šis saprata, ka nepatīk, jo, kā jau labi kalpojušam spēkratam (2000. gada), sāka rasties tehniskas problēmas. Pirms mans palika 14, izlēmām mainīties- es viņam velosipēdu, viņš man motorolleri. Īstenībā es jau kopš bērnības apbrīnoju brāli un gribu sekot viņa pēdās, tāpēc izmantoju arī šo izdevību. 

Par tiesību likšanu...
Ja būtu jāliek tikai teorija, tad tiesības man būtu jau dzimšanas dienā(tad teoriju noliku; bez kļūdām). Bija paredzēts pēc pāris dienām likt braukšanu, bet tas atcēlās, jo noteiktais laiks jau bija aizņemts. Uz kādu laiku to es atliku, līdz pavasarim, jo radās vēlme būt neatkarīgai no vienīgā transporta- autobusa. Braukšanu nokārtoju ar otro reizi, nu man galīgi nesanāca izbraukt ''astoņnieku''. Smieklīgi, ka otrajā reizē, kas bija nākamajā dienā, es to izbraucu ar pirmo reizi. Tiesa, pirms braucu figūras, es jau kādu nedēļu braucu pa pilsētu(bez tiesībām) un prakstiski apguvu visu, kas būtu jāzin. Vienreiz gan pogainie apturēja, bet izteica mutisku brīdinājumu.

/2008.gads/
Braukšanas stils
Ja to tā var nosaukt... Jau, kopš sevi atceros, man ir paticis ātrums, adrenalīns, tāpēc iela ir lieliska vieta, lai to sasniegtu. Atzīšu, ka pārsniedzu atļautos 45 km/h, bet atspēkošu to ar apzinīgu braukšanu- neapdraudu nedz cilvēkus, nedz citus ceļu satiksmes dalībniekus. Neesmu viens no tiem braucējiem, kas gaidot pie sarkanā, līdz luksaforam izšmauks starp mašīnām, jo es godprātīgi stāvu aiz tām, kā arī es parkojos stāvvietu vietā, nevis uz trotuāra, vai vēl ļaunāk- pie t/c ieejām; man vienkārši nepatīk apgrūtnāt gājējus. 

Apgāžot mītu pa meitenēm pie stūres..
Cik daudz tādi ir dzirdēti.. bet tā nav.  Kad sāku braukt ar motorolleri, iemācījos noteikumus uz ielas, zīmēs, kad, kuram priekšroka un visu to pārējo. Pēc kāda laika veikalā attapos, ka pat ejot pa to, es aizdomājos par noteikumiem, kad griežos pa labi, kreisi,  eju taisni. Es kļuvu daudz uzmanīgāka, lai citiem neuzskrietu virsū.. Kā arī, es neesmu tā, kas pārgalvīgi apdzīs kādu citu mašīnu. Es mēdzu apdzīt, bet netrakojot un nerādot žestus ''omg, ko tik lēni?''.

Uz ceļa
Kad kāds cits braucējs pamana, ka zem ķiveres mati plīvo, tad, attiecīgi brauc uzmanīgāk, kārtīgi nopēta, nobrīnās un neapdraud uz ceļa. Diezgan daudz braucēju man ir parādījuši īkšķīti, ka super, uzpīpinājuši, vai vienkārši centušies uz ielas ar mani parunāt. Tas ļoti paceļ pašvērtējumu, kā arī liek neizblamēties uz ceļa, lai nepieviltu radušos iespaidu. Starp citu, sajūta, ka mati plīvo, ir pati labākā, ko esmu jutusi.

Iedevu vārdu 
Ja pareizi sapratāt, tad manam braucamrīkam arī ir vārds- Pelle. Tā to sauc mana krustmāmiņa, jo viņai apnika katru reizi izrunāt to garo vārdu, un Pelle taču ir mīlīgāk! Īsta izskaidrojuma tam nav, bet tā to ikdienā es saucu, un visi, kuriem jāsaprot- to saprot!

Pozitīvākās emocijas
Dziļi atmiņā man ir noglabājies moments, kad braucu garām mazam puisītim, viņam bija ap 2-3 gadi, un viņš man māja ar rociņu, es, protams, pamāju viņam pretī, jo tas bija patiesi mīļi un no sirds. Smaids līdz ausīm man bija visu atlikušo dienu! 

+
1) Meitenes vairāk respektē uz ceļa un cits braucējs brauc uzmanīgāk, neapdraudot
2) Paliek ievērots uz ceļa, daudzi pasmaida, sniedz pozitīvu enerģiju
3) Pašai savs transports jau no 14, uz sezonu var aizmirst autobusu sarakstu 
4) Uz mērķi var nonākt krietni ātrāk, kā ar autobusu
5) Iespēja sākt vairāk kaut ko saprast par tehniku
6) Ja mīļi palūgs, vienmēr būs kāds, kurš palīdzēs, piemēram, uzkurbulēs
7) Pirmā sapratne par to, kas notiek uz ceļa, iesākums, kad liks automāšīnas tiesības

-
1) Papildus izmaksas degvielai, eļļai un citiem nepieciešamajiem šķidrumiem (bet tās nav astronomiskas)
2) Mati braucot sapinkājas, ka grūti izķemmēt, bet tas nav neiespējams
3) Stereotips, ka meitenes nemāk braukt, bet es esmu dzīvs piemērs, ka māk gan (!)
4) Braucot ar kleitu/svārkiem, tie ceļas augšā un ir jāpietur

Tulīt aprit tieši gads, kopš esmu nokārtojusi tiesības, un mana mīlestība pret šāda veida pārvietošanos nav mazinājusies. Kad kļūšu vecāka, gribētu update'toties uz kaut ko lielāku, bet tad jau laiks rādīt; ja būs, rādīšu arī es - blogā.

Un kāda ir tava attieksme pret šādu transportlīdzekli?

xoxo, Lienya



2 komentāri:

  1. Latvijā ir tik maz saulainu dienu, ka neredzu īsti jēgu pirkt rolleri, taču labprāt iznomāju, kad dodos ceļojumos :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Man gan ļoti patīk braukt arī vējā vai lietū, tas ir ekstrēmi, bet gan nedaudz bīstamāk, toties kāds kaifs, kad mati plīvo! :)

      Dzēst