Kā ir strādāt par pārdevēju?

Čau, čau!

Varbūt daži no maniem lasītājiem jau zina, ka nepilnus divus gadus strādāju apģērbu veikalā par pārdevēju-konsultantu. Pēdējā laikā man ir tādas on-off sajūtas attiecībā uz darbu, jo brīdī, kad visi knifiņi ir uzzināti, un darbības kā pantiņu varētu nosaukt arī pamostoties naktī, nav nedz izaicinājumu, nedz degsmes. Tomēr, nezūdoša paliek pateicība par iespēju strādāt, kā arī, izaicinājumi reizi pa reizei atrodas šā vai tā. Šobrīd, koronavīrusa dēļ, darbs ir apstājies, valsts parūpējas par dīkstāves izmaksu, tādēļ es varu beeeidzot piesēsties pie bloga, lai apkopotu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka darbu pārdevēja-konsultanta amatā vajadzētu pamēģināt ikvienam. 

Es izlēmu meklēt darbu 2019. gada martā, kad sapratu, ka studijas (fizmatos) mani vairs neaizrauj un kontroldarbiem nespēju pienācīgi sagatvoties, lai vienkārši neliktu sev justies vainīgai, ka tā vietā sēžu mājās un bumbulēju. Aizgāju uz darba interviju, kas, kā izrādījās, bija veiksmīga, un pāris dienas vēlāk jau devos parakstīt līgumu. Sākumā strādāju tikai savās brīvajās dienās (piektdiena, sestdiena, svētdiena), bet vēlāk sapratu, ka varu apvienot darbu arī pēc universitātes. Un tā iesākās mana pirmā darba pieredze un ceļš uz patstāvību.

Šī raksta ideja man ienāca prātā jau pirmajā darba mēnesī, jo uzreiz sapratu, ka, lai gan darbs vispār, vispār nav prestižs, no tā var iegūt daudz vairāk kā tikai "ierakstu CV".

Kā rodas nauda.

Sākšu ar to, kas piemīt katram amatam - zināšana par to, kā rodas tā nauda, ko tik naski cenšamies iztērēt. Pārbaudes laikā darba samaksa bija nedaudz virs minimālās algas, pieņemot to, ka strādāju vien 80h mēnesī, kopā nesanāca liela summa, BET, ja vien jūs zinātu, cik lēni tā tērējās, un, cik ļoti es apdomāju katru pirkumu. Šķiet, ka šī apziņa bija ļoti nepieciešama, jo pirms tam vienmēr biju vecāku paspārnē. Uzskatu, ka katram reiz jānonāk pie apziņas savas dzīves laikā, saprotot, cik stundas vajag nostrādāt, lai atļautos to, ko sirds kāro.

Konstanta atmiņas trenēšana.

Kad sāku strādāt veikalā, mans pirmais mērķis bija iemācīties visu zāles izkārtojumu, lai pašai vieglāk un ātrāk būtu aiznest drēbes vietā no pielaikošanas kabīnes, un, ja kāds klients meklē kaut ko specifisku, lai es varētu viņam palīdzēt to atrast. Tas bija tā līdz brīdim, kad uzzināju, ka veikalu pārkārto 2x nedēļā, un nedaudz retāk pārkārto tā, ka vairs neko nevar atrast. Bet, tieši tas ļoti, ļoti trenē atmiņu. Veikalā ir vairāk nekā 1000 dažādi garmenti, vairāki no tiem ir līdzīgi. Tas ir prātam neaptverami, cik liela ir manas atmiņas kapacitāte, lai varētu atcerēties gan pašu apģērba gabalu, gan atrašanās vietu, gan, nereti, apģērba auduma sastāvu. Un darbā tas tiek trenēts ik dienas.

Zināšanas par preci.

Darba specifika liek apģērbu veikala pārdevējam pārzināt audumu veidus, to īpatnības un kopšanu. Tā nav lieta, kas būtu jāzina tikai pārdevējam, jo apģērbs jau ir mūsu katra mājās, tātad, tā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Ir super noderīgi darbā zināt, ka akrila džemperis ļoti ātri savelsies, vai, ka tumši melnas džinsa bikses var zaudēt savu toni, ja mazgā augstā tempratūrā (gluži kā visas melnās drēbes), bet, vēl jo vairāk, to vajadzētu zināt patērētājiem, kuri izvēlas tērēt savu naudu uz precēm, kas prasa attiecīgās rūpes. 

Ātra problēmas risināšana.

Varam uzskatīt, ja klients atnāk uz veikalu ar jautājumu, tā ir sava veida problēma, kura ir jāatrisina pēc iespējas ātrāk. Šeit lielāko artavu dod zināšana par jau pieminētajiem auduma veidiem, par veikala produkciju, par izkārtojumu, par veikala politiku (šis ir svarīgs punkts), lai spētu klientam pēc iespējas ātrāk un veiksmīgāk palīdzēt. Zināt šīs visas lietas ir viens, bet, lielajā informācijas apjomā spēt saprast, ko tieši klientam atbildēt, lai atrisinātu viņa problēmu, ir pavisam kas cits, jo tā ir spēja ātri un precīzi rīkoties.

Atbildības sajūta.

Teikšu atklāti, atbildības sajūtu es vērtēju ļoti augstu. Atbildība pie kases ir pašsaprotama, vienmēr jāseko līdzi situācijai, piemēram, izdodot klientam atlikumu, vai skenējot preci (jo ir negodprātīgi klietni). Bet tik pat lielu atbildību jāizjūt palīdzot klientiem, piemēram, atrodot preci - lai viņš mājās aiziet priecīgs, vai konsultējot par izvēlēto apģērbu - ja viņam nepieciešams cita cilvēka skata punkts. Savā ziņā ir jāizjūt atbildība par saviem vārdiem, jo nereti tas ietekmē klienta izvēli.

Komunikācija ar cilvēkiem.

Savā dzīvē esmu redzējusi vairākus cilvēkus, kuriem ir bail runāt ar svešiniekiem, piemēram, pa telefonu, vai dzīvē veidojot sarunu. Nezinu, tā ir paaudžu īpatnība, vai socializēšanās kļūme. Es nevarētu teikt, ka man kādreiz ir sagādājusi problēmas komunikācija ar svešiem cilvēkiem, bet, vienmēr vieglāk ir bijis komunicēt ar saviem vienaudžiem, kā vecākiem cilvēkiem. Uzskatu, ka šobrīd spēju komunicēt ar ikvienu, varbūt neesmu labākais small talk pielietotājs, jo reti kad vārdi nāk organiski, bet, nepieciešamības gadījumā, man nav problēmu runāt ar jaunām meitenēm, pieaugušām sievietēm, vai kundzēm gados, tāpat ar jebkura vecuma vīriešiem, un, neatkarīgi no dzimuma - ar problēmatiskiem klientiem, kuru mērķis, atnākot uz veikalu, ir uzsākt kašķi. 

Vēl joprojām uzskatu, ka katra pieredze indivīdam ir svarīga tuprmākai izaugsmei. Arī šī darba pieredze, manuprāt, palīdz pilnveidot savu tēlu vairāk pieejamu cilvēkiem, vienlaikus, stiprinot personīgās prasmes, kuras augsāk minēju. Atkārtošos, lai gan šis darbs vispār, vispār nav prestižs, tas man ir iemācījis ļoti, ļoti daudz, par ko es vienmēr būšu pateicīga. Un to es varu attiecināt arī uz citām dzīves pieredzēm.

xoxo,

Lienya