2017. gada 28. decembris

Kādēļ būtu jāsveicinās un, kā to izdarīt atbilstoši situācijai

Čau, čau!
Jau ļooti ilgu laiku novēroju dīvainu parādību ne tikai vienaudžu, bet arī citu pazīstamu cilvēku vidū - nesveicināšanos. Tas šķiet tik elementāri un pašsaprotami, bet kādēļ nenotiek? Ar šādu sāpi(jautājumu) es dzīvoju jau ilgu laiku, arī ar vēlmi veltīt vakaru, lai bloga lasītājiem izklāstītu šo problēmu, un vēlreiz - sāpi, ka nevaru, nevis negibu saņemties, to izdarīt. Bet šoreiz man ir nopietnāks arguments - es mācījos. Nu patiesi mācījos, sēdēju mājās, uz treniņiem negāju, tikai ilgi un nogurdinoši mācījos. Bet te nu esmu - izmācījusies un gatava rakstīt. 

Un tad par šo laiku, kad rakstam nebija laika, es varēju štukot kādēļ ar mani dažkārt nesveicinās. Godīgi sakot, es vienreiz pajautāju šo jautājumu savai skolēnu padomes komandai, un dominēja atbilde - nesveicinamies, jo nevēlamies traucēt. No vienas puses, jau tā ir, bet tomēr es apkopoju "klusās"(un arī "skaļās") sveicināšanas veidus, kurus lieliski var izmantot situācijā, ja kāds aizrautīgi sarunājas un, ja šķiet, ka parastais "čau!" šo sarunu iztraucēs. Šie noderēs cilvēkiem, kuri dažkārt piemirst šo elementāro lietu...arī man šis bija kā atgādinājums.

Sāksim ar to vienkāršāko - saskatīšanās(apmainīšanās ar smaidu arī). Tā ne vien ir eleganta , bet arī ļoti klusa sveicināšana. Neviena saruna netiks pārtraukta, kā rezutlātā neviens nebūs apvainojies. Vispār šis arī ir ļoti koķets veids, kā pateikt ''čau!'' un noder vienmēr. Saskaties ar otru cilvēku, uzsmaidi uz kādu sekundi un dodies tālāk savās gaitās. Cik elementāri! Tomēr šo vēlams izmantot, ja esat vairākus metrus attālumā, ja būsiet gluži blakus, tas gauži dīvaini izskatīsies.

Viens no, manuprāt, delikātākajiem sveiciena veidiem ir pamāšana ar galvu. Varbūt šis prasa needaudz vairāk piepūles kā skatiens, bet, nenoliedzami, paliks atmiņā ilgāk. Vismaz man palika.. Viss, kas jādara - skatoties uz personu, kuru vēlies sveicnāt - pacel zodu nedaudz augšā, un nolaid lejā. Veic vienu šādu kustību, kas ir ekvivalenta "čau!". 

Ja ir sapūsts kakls, tad gan neiesaku pielietot iepriekšminēto sveicināšanos. Tomēr apslimušie arī nedrīkst būt apdalīti, tādēļ var pamāt ar roku. Ar šo sveicinu var variēt pēc sirds patikas - klasiski pamāt, roku kustinot uz vienu un otru sānu, veikli pirkstus savilkt dūrē un atlaist, gluži kā to ierasti dara mazi bērni, vai kustināt plaukstu kā Karaliene Elizabete || - ap savu asi. Galvenais māt tā, lai to saprot tikai tas, kuram šis sveiciens domāts. 

Pats universālākais sveiciens no visiem..un, škiet, pasaulē visplašāk izmantotais - mutiskais. Vai tas ir "čau","labrīt" vai ''sveiks'', to var izmantot neatkarīgi no savstarpējo attiecību stāvokļa - ar to es domāju - derēs gan autobusa šoferim,  gan mammai, gan dusmīgam draugam. Pie šī vēl piemetināšu par to, kad teikt "labdien" un "labvakar" - sāls aprakta pirms un pēc plkst. 18. Vismaz tā etiķetes grāmatās raksta....

Šķietami vīrišķīgo sveicienu - rokasspiedienu, rietumeiropā plaši izmanto arī atšķirīgu dzimumu pāstāvji. Vīrieši savā starpā rokas paspiež katru dienu, bet sievietes - pie pirmās tikšanās reizes. Vai arī lietišķās tikšanās gadījumā, bet, es nedomāju, ka mana auditorija ikdienā piekopj satikties ar prezidentiem..(ja es maldos, pasakiet man) Rokasspiedienam jābūt pietiekami spēcīgam, lai otrs cilvēks to justu, bet, lai tas neradītu sāpes. Nedrīkst aizmirst par acu kontaktu.

Apskāviens vienmēr man asociējies ar draudzību, jo tieši tā sveicinās labi draugi...vai draudzenītes. Manuprāt, savstarpējām attiecībām ar cilvēku ir jābūt diezgan tuvām, jo pretējā gadījumā pazūd pati ķermeņa saskarmes jēga. Tādēļ es skeptiski skatos uz apskāvienu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, vai draugu draugiem. Tomēr, ja cilvēks nāk ar aspkāvienu, tad, protams, es ar to pašu atbildēšu. Apskāviens noder ne tikai priekš sasveicināšanās, bet arī, lai apsveiktu vai līdzi justu grūtā brīdī. Priekš manis tas ir ļoti īpašs un rada droša patvēruma sajūtu... varbūt tādēļ es to nedodu kuram katram.

Maksimālais sveicienu sveiciens ir buča, vai skūpsts. Otru gan parasti piekopj ar otro pusīti... Bet par bučām runājot..ehh, cik tas ir mīļi. Situācija tā var būt jebkura, bet jebkurš cilvēks gan ne. Bučas no manis saņem attālākie radinieki, kurus satieku retāk kā reizi mēnesī, pārsvarā tie ir Baltkrievijas radi (starp citu, tur šīs normas ir citādākas, tādēļ bučas dot ir ierasta lieta). Pāris gadus atpakaļ, kad iekļuvu starp augstāko sabiedrības slāni, iemācījos, ka buča uz vaiga ir tikai formalitāte, tādēļ ne vienmēr tās ir īstas bučas - var vienkārši saskarties ar vaigiem. Bučas, gluži kā apskāvienu, var dot arī svētkos.

Un tad tas neatbildētais jautājums Kādēļ to darīt, kādēļ sveicināties?
Pavisam vienkārši - pieklājības pēc. Pazīstamu cilvēku nesveicināšana parāda nepatiku, bet, vai tas ir jādara zināms?  Un, tomēr, ar to pašu "labrīt" smaids parādīsies gan tev, gan otram. It īpaši, ja tas ir autobusa šoferītis, vai pārdevējs, vai arī tavs ģimenes loceklis. Sveicināties ir forši.

xoxo, Lienya 

2 komentāri:

  1. Sveicināšanos māca vecāki un skolotāji- rādot piemēru! Diemžēl ne vienmēr ir šādi piemēri...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Protams, bet dzīves laikā satiktie cilvēki, no kuriem var ņemt piemēru ir uhh, cik daudz. Iespēja to iemācīties ir ikvienam, bet vēlme, laikam, jau visiem nav

      Dzēst