2017. gada 29. oktobris

Pārdomas: dzīvoju pēc ne-21.gs. principiem

čau, čau!
Šovakar sanāca iet ar kājām uz mājām, un, tie, kuri mani pazīst, zina, cik tālu es dzīvoju. Šajā pusotrā stundā, ko pavadīju ceļā, es krasi visu varēju apdomāt un man radās brīnišķīga ideja rakstam, tiesa, pārdomu rakstam, par manu dzīvi pēc nemodernajiem principiem. Atklāts paliek jautājums: kas mūsdienās ir moderni?

Pirmajā ceļa posmā es domāju par to, kādēļ tad sanāca tā, ka man jādodas ar kājām uz mājām. Jā, tas ir pateicoties manai ietiepībai, spītībai visu izdarīt pašai. (pievienošu to, ka tuvākajās divās stundās nebija neviena autobusa, kas mani aizvestu vismaz uz māju pusi) Tobrīd nonācu tādā situācijā, kur virsroku pārņēma šī spītība. Piemēram, kā lai es lūdzu, lai mani aizved mājās cilvēks, ar kuru esmu sastrīdējusies, tā taču ir izmantošana vistiešākajā veidā, ne tā?
Pēc tam es atminējos par meiteni, kura manam draugam diezgan bieži bija uzrakstījusi, vai viņš nevar viņu aizvest mājās. Varbūt es varēju gluži tāpat izdarīt, pajautāt kādam, lai aizved mājās?(bet tā, kā es biju tukšā, tas nenotika)  Jā, un šeit ir viens no maniem nemodernajiem principiem - es nekad nelūdzu, lai mani ved mājās, ja pastāv autobuss. Protams, ja uzstāj, tas ir viens, bet tāpat...nē. Varbūt tas ir pareizi, varbūt nē, bet nevar aizmirst, ka viss mūsdienās maksā naudu, skolniekam degviela nelīst no debesīm un nauda neaug kokos, bez atlīdzības, manuprāt, nu nekā.


Ceļa posms, pa kuru gāju, bija apgaismots kopumā tikai 40%,jo, lai tiktu līdz mājām, ir jāiet kādi 5km caur mazdārziņu rajonu, tādēļ, vietā, kur bija pēdējā laterna un es iegāju pilnīgā tumsā, sāku domāt par to, cik ļoti es dusmojos. Jā, es parasti dusmojos. Vienmēr manai dusmai ir pamatots iemesls. Tam klāt ir viena laba un viena slikta lieta. Sāksim ar labo - es ātri piedodu cilvēkam, uz kuru dusmojos, tomēr dusmu nekad neaizmirstu un nākamajā reizē tā saasinās. Traki, ne? Parasti, kad esmu iepazinusi kādu cilvēku diezgan tuvu, pastāstu viņam par lietām, kuras mani kaitina un man nepatīk. Cik augstprātīgi - draudzējoties ar tevi, Liene, pielāgošos tev.  Iemesls tam visam nav tāds, lai pielāgotos tikai man, jo arī es labprāt uzzinu otra viedokli par to pašu. Lai uzturētu labu kontaktu, ir jārunā, jāstrāsta par savām sajūtām, nevis iekšēji otrs jāsāk pamazām neieredzēt sīkumu dēļ. Ir dienas, kad esmu impulsīva, strauji sadusmojos, mans vecmodīgais princips ir to uzreiz pateikt(kaut gan tas bieži vien kaitina otru vairāk par mani pašu), nevis vēlāk "uzmest lūpu" un sazin par ko dusmoties. Nonākšu pretrunā pati ar sevi - lai kā man nepatiktu dusmoties un saiet ragos ar cilvēkiem, dažkārt man tieši tās emocijas ir nepieciešamas. Visu mūžu jau nevar dzīvot miermīlīgi.

Biju pavadījusi ceļā jau kādas 40 minūtes un tikai tad atcerējos, ka man nav neviena paša atstarotāja, tādēļ, lai automašīnu šoferīši mani pamanītu es ceļa, fiksi izvilku telefonu un ieslēdzu lukturīti. Līdz ar lukturīša spuldzītes iedegšanu, galvā arī kāda spuldzīte iedegās un lika domāt par bailēm. Tomēr mazdārziņu rajons, sestdienas vakars un ārā pat nav auksts! (lieliska saderība ar alkohola reibumā esošiem cilvēkiem uz tā paša ceļa). es jau biju nogājusi aptuveni 2km pilnīgā tumsā un, piedevām, ģērbusies viscaur melnā, un manī nebija ne miņas no izbīļa. Jā, ieslēdzot lukturīti, bailes pie manis atnāca neaicinātas. 
Uz jautājumu "No kā jums ir bail?", visbiežāk saņemsim klasisko atbildi - no zirnekļiem/tumsas/augstuma, vai visa kopā. Bet man tajā brīdī bija bail no nākotnes. Gaisma man atņēma jebkādu drošības sajūtu. Tam tā nevajadzētu būt. Nākotne šajā mirklī var būt dažāda. 
Izejot no vietas un laika par gājienu mājās, nākotnē svarīga būtu tā saucamā reputācija, tādēļ tagadnē mēs neizejam no rāmjiem. Es jau trīs gadus darbojos skolēnu padomē un skolā rīkoju dažādus pasākumus. Visgrūtāk ir iesaistīt cilvēkus, lai piedalās, jo pāri iespējamajai jautrībai un labai laika pavadīšanai nospēlē "ko gan par mani padomās?". Taču, lai arī ko padomātu, viņi ir palaiduši garām iespēju izklaidēties. Tāpēc vienmēr vajag sekot sev, nevis pielāgoties pelēkajai masai - pastāvēt malā un spriedelēt apkārt. Pamatotas bailes no nākotnes ir cilvēkiem, kuri nonākuši krustceļā, bet, vienmēr ir iespēja izvērtēt un izvēlēties piemērotāko, kā arī, vienmēr ir iespēja atteikties. Atteikties no bailēm, pieņemt un pašaizlaidzīgi doties pretī nezināmajam. 
Un kāds nemodernais princips ir šeit? Spriediet paši, jo, acīmredzami, neesmu kā lielākā daļa millenium.

Maršruta pēdējo pusotru kilometru bija jāiet cauri mežam, jebšu ir ceļš, kuram abās pusēs meža biezoknis. Tas tomēr ir nepatīkamākais posms, gan jau baiļu dēļ, bet... es klausījos mūziku austiņās uz kādiem 75% un neskatoties uz to, dzirdēju, kā caur ceļa malai blakus esošajiem krūmiem kaut kas brien. (ļoti grūti izskaidrot to skaņu, bet diezgan jūtami, ka kāds no meža tuvojas) Skudriņas pāri manam ķermenim pārskrēja reizes piecdesmit un es pazvanīju brālim. Tobrīd viņš bija aizņemts un nevarēja man atbraukt pretī. Skaņas no krūmiem nemitējās un es sāku prātot, kā tas nākas, ka miesīgs brālis negrib izglābt savu bezpalīdzīgo māsiņu no meža zvēriem. Tomēr tas, ko viņš no manis sagaidīja, bija patstāvība. Līdzīgi kā pirmajā rindkopā. Ja reiz es iespītējos un izvēlējos mērot ceļu ar kājām, tad tas jādara līdz galam. Gluži kā ar jebkuru darbiņu ikdienā - nedrīkst to pamest pusratā. Ir jācīnās līdz galam, jo, lai cik grūts būtu ceļš līdz galam, sajūtas pēc finiša ir neaprakstāmi saldas un patīkamas, neaizmirstot pat motivējošām un atkarību izraisošām. if you know, what I mean. Šeit pat ļoti iederas teiciens "izdzīvo stiprākais". 
Laurus plūks neatlaidīgie un pašaizliedzīgie, tie, kuriem nesanāks:
(1) apstāsies, stāvēs malā un nomelnos veiksmīgos, 
(2) turpinās darīt, pievienosies veiksmīgajiem. 
Šeit par ne-21gs. principu uzskatāma neatlaidība, jo mūsu laikos, ja kaut kas ir saplīsis, tā vietā, lai remontētu, iegādājas jaunu. Es remontēju, es, laikam, neesmu no 21.gs.

Mājās, kā jau var noprast, esmu nonākusi veiksmīgi. Pārbaudīju- neviena sirma mata vēl nav, tas labi. Tuvākajā laikā neplānoju spītēties...labi, neplānoju doties ar kājām uz mājām. Taču domas nekad nevar būt par daudz. Značit domāšu vēl! 

Un, ja Tu esi nonācis pat līdz ierastajiem atvadu vārdiem; Paldies, ka izlasīji līdz galam, ceru, ka arī Tev ir radušās kādas domas par šo tematu, droši dalies ar tām komentāru sadaļā.
Lai gan izklāstīju diezgan daudz un, manuprāt, interesanti, domrakstus skolā rakstu uz četri.. 
Lai Tev jauka atlikusī diena!

xoxo, Lienya

1 komentārs:

  1. Pilnīgi piekrītu! Īpaši par vešanu mājās- bieži tā ir tāda nejauka cita cilvēka izmantošana :(

    AtbildētDzēst