2017. gada 4. jūnijs

Daļa no tā, ko vēlos pastāstīt..

Čau, čau!
Šķiet, ka neesam tikušies jau veselu mūžību, bet izrādās, ka tikai no Oktobra (ak jā, tā nebūt nav vesela mūžība). Kā jau katru vasaru, es  bloga lappusēs atgriežos, nevis ar skaļu bumu, bet tā vietā izvēlos izklāstīt savas domas, uzskatus, vērtības un visu, visu, kas manā prātā jau ilgu laiku sēž un tā arī nenonāk līdz kādam klausītājam, vai šajā gadījumā - lasītājam. Un jau atkal sēžu 10 minūtes un domāju, ar ko lai sāk...
Šī tāda apgāzusies Kalanhoja
Pabeigta 11.klase ar 5 deviņniekiem uz liecības, bet galu galā ne tik labu vidējo atzīmi. Atkal ir pienācis Jūnijs, un šoreiz bez tā prieka, ka ir vasara. Es laikam esmu viens no tiem neizprotamajiem vidusskolniekiem, kurš vēlas mācīties, mācīties un mācīties, jo to vislabāk pieprotu. Taču skolēnu brīvlaiks nav galvenais iemesls manai nepatikai pret vasaru; izrādās, ka esmu ziemas lielākais fans. Tieši sniegs, ledus un mīnuss grādi ir tas, ko es atzīstu. Ziemas burvība ir aukstais gaiss un mūsu siltā dvaša, daudzās apģērba kārtas, zem kurām ir silti un sajūtas kā kokoniņā, un, ja arī nosalstam, pie gardas tējas krūzes ir labākās sarunas. Un, lai cik nepareizi nešķistu, es negribu no Jūnija pārlēkt uzreiz uz Decembri, es vēlos laiku pagriezt atpakaļ - atpakaļ uz 2016. gada ziemu, un tā agrāk un agrāk. Katru reizi, kad ciemojos pie vecmammas, vai cita cilvēka gados, visi kā viens man atgādina, lai izbaudu jaunības gadus, jo vēlāk laiks skries, ka nepamanīs. Tādēļ, lai mazinātu sajūtu, ka neko nepaspēju izbaudīt un klāt jau pieaugušā dzīve, esmu atradusi pāris "māneklīšus":
1) labāk piektdienas vakaru pavadu vienatnē, ar brāli, vai arī braucu pie māsas, laika gaitā ieslīkstam filozofiskās sarunās(biežāk ar brāli) līdz pusnaktij, vai pat vēlāk, un nakti veltam dziļam miegam, nevis ballītēm. Protams, reizēm var atlaist, bet tam nav jāpārvēršas par katras nedēļas nogales sastāvdaļu. Un galu galā, foršāk ir pamosties savā gultiņā, nedomāt kā tikt mājās un justies relaksētam, nevis ar galvassāpēm vai blackoutu- ak vai, ko es darīju vakar?
2) nepavadīt visu dienu iekštelpās, bet doties pastaigā, uz treniņu, vai dārzā rušināties, ir vēl daudz iespējas, ko darīt svaigā gaisā. Būtiskākās ir sajūtas pēc tam - vai nu viegls, vai liels nogurumiņš, gandarījuma sajūta, pēc laiciņa atkal vairāk enerģijas.
3) radīt skaisto sev apkārt, izdaiļot vietu, kur dzīvo. Dzīvību mājā ienes gan krāsas, gan cilvēki, gan mēbeles, manās mājās bija viss, bet joprojām nebija pabeigtības sajūta. To sajūtu es pamazām ieguvu, kad sāku par kādu rūpēties, pirmais bija mans kaķis, bet bez dzīvniekiem vēl var rūpēties par augiem - tos laistīt, apmēslot, uzraudzīt. Tieši tas man bija vajadzīgs, jo visvairāk prieka nes mazā orhideja, kas man uz palodzes, un balkona galdiņa iemītnieki: rozā kalanhoja un kaktusiņš. Piemājas dīķī mit gulbju pāris un krastā vardes kurkst, kas vēl pilnai laimei vajazīgs?
Šeit būtu vietā citēt draudzenes teikto "Jums nešķiet, ka Liene arī ikdienā runā kā blogere?". Un redz, gribēju pastāstīt kā man iet un ko es daru, taču attapos, kad pabeidzu rakstīt padomus... Atlikt rakstu uz vakaru un tad to pabeigt ir lielākie meli, ko vienmēr cenšos sev iestāstīt. Ja atlikšu, nekad nepabeigšu un galu galā manas domas tā arī nenonāks līdz lasītājam. Un ziniet, tomēr labāk publicēšu tikai daļu no visa, ko vēlos pastāstīt, jo taču man priekšā 3 mēneši mana nemīļākā gadalaika. Līdz nākamajai reizei!

xoxo, Lienya

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru